Kad gadiem lolotais ģimenes mantotais dzīvoklis sastopas ar tādu aprēķinu, pat matemātikas skolotājas pacietībai pienāk brīdis, kad jāsavelk galīgais dzīves bilances rēķins
Maijas kundze vienmēr uzskatīja savas mājas nevis vienkārši par dzīvokli, bet gan par dzīvu būtni, kas glabā paaudžu atmiņas. Šo plašo trīs istabu dzīvokli senā mājā ar augstajiem griestiem, griestu rozetēm un platajām koka palodzēm viņa bija saņēmusi vēl no vīra vecākiem. Šeit katra parketa čīkstoņa bija tuva, bet vecu grāmatu un žāvētas piparmētras smarža radīja esības nemainības sajūtu. Trīsdesmit gadus viņa šeit bija nodzīvojusi saskaņā ar savu laulāto draugu Viktoru, līdz viņu pirms pieciem gadiem aizsauca aizsaulē.
Palikusi viena, Maija visu savu mīlestību un rūpes veltīja vienīgajam dēlam Kasparam. Viņš izauga par labestīgu, maigu puisi, varbūt pat pārāk maigu šai nežēlīgajai pasaulei. Kad divdesmit astoņu gadu vecumā viņš atveda uz mājām Leldi un paziņoja par precībām, Maija sajuta trauksmainu aukstumu pie dvēseles. Taču, būdama inteliģenta sieviete (četrdesmit darba gadi, pasniedzot matemātiku ģimnāzijā, nepazūd bez pēdām), viņa pasmaidīja un uzklāja svētku galdu.
Lelde ienāca viņu rāmajā dzīvē kā spilgta, skaļa un postoša viesuļvētra. Meitene bija efektīga: pieaudzētas skropstas, gari, spici nagi, kas nolakoti ar neona laku, un maniere sarunāties tā, it kā viņa darītu pakalpojumu visai pasaulei.
— Maijas kundze, nu, kas tas par muzeju? — paziņoja vedekla jau nedēļu pēc kāzām, uzlūkojot viesistabu. — Paklāji pie sienām, kristāls sekcijā… Tas taču ir “vēstures palieka”. Viss ir jāmaina. Minimālisms tagad ir modē, vajag gaisu.
— Leldīt, šim paklājam ir piecdesmit gadu, tā ir roku darba vilna, manu vecāku kāzu dāvana, — maigi mēģināja iebilst vīramāte, piekārtojot brilles.
— Putekļu krātuve tā ir, nevis vilna, — noteica Lelde, skaļi klabinot papēžus pret parketu. — Man no tā šķavas sākas. Kaspar, pasaki lūdzu viņai.
Kaspars, garš un nedaudz salīcis, stāvēja durvīs, vainīgi mīņājoties no kājas uz kāju. Viņš skatījās uz sievu ar dievināšanu, kas robežojās ar hipnozi.
— Mamm, nu varbūt tiešām… Nobāzīsim kaut kur dziļāk? Leldei grūti.
Maija nopūtās un klusēja. Miera labad ģimenē viņa saritināja paklāju. Pēc tam pazuda smagie samta aizkari, kurus aizstāja lētas plastmasas žalūzijas, no kurām istabā kļuva neomulīgi kā birojā. Pēc tam Lelde ķērās klāt virtuvei.
— Kāpēc jums putraimi ir stikla burkās? — viņa sašuta, pārkārtojot skapīšus. — Tagad visi visu glabā skaistos plastmasas konteineros no IKEA. Bet šis… kā pie vecmāmiņas laukos.
— Es arī esmu vecmāmiņa, — Maija pasmīnēja. — Potenciālā. Bet stikls ir pats tīrākais materiāls.
Lelde tikai nošķieba acis. Viņai vispār patika nošķiebt acis, demonstrējot, cik grūti viņai klājas starp “atpalikušiem” cilvēkiem. Sadzīve sāka jukt un brukt. Lelde nestrādāja pastāvīgi — viņa sevi dēvēja par “frīlansa administratori”, periodiski izejot uz maiņām skaistumkopšanas salonā, bet lielāko daļu laika pavadīja mājās. Turklāt ar mājas darbiem viņa sevi neapgrūtināja. Netīras tases ar latte atliekām parādījās visneiedomājamākajās vietās, vannas istabā uz grīdas mētājās mitri dvieļi, bet atkritumu spainis viņai, šķiet, vienkārši neeksistēja.
Kur paliek pensija
Maija klusējot kārtoja, mazgāja, tīrīja. Viņa cerēja, ka tas ir pārejoši, raksturu pieslīpēšanās. Taču vedeklas apetīte auga. Kādā vakarā, kad aiz loga rībēja rudens lietus, bet Maija laboja sava privāt skolnieka burtnīcas (ar pensiju nepietika, un viņa piepelnījās kā varēja), viņas istabas durvis atvērās bez klauvēšanas. Uz sliekšņa stāvēja Lelde, apņēmīga un uzstājīga. Viņai aiz muguras rēgojās Kaspars, cenšoties neskatīties mātei acīs.
— Maijas kundze, mums nopietni jārunā par budžetu, — paziņoja vedekla, saimnieciski iesēžoties atpūtas krēslā, ko Maija uzskatīja par savu mīļāko lasīšanas vietu.
— Es tevi uzmanīgi klausos, Lelde, — Maija noņēma brilles un akurāti nolika tās uz burtnīcu kaudzes.
— Mēs te ar Kaspiņu sarēķinājām, — Lelde pamāja ar spīguļojošu bloknotu, — un sapratām, ka mūsu finanšu modelis nekam neder. Mēs esam jauna ģimene, mums jānostājas uz kājām, jāattīstās, bet nauda iztek starp pirkstiem.
— Un kas tad ir noplūdes iemesls? — mierīgi painteresējās vīramāte.
— Neracionālitāte. Skatieties: mēs dzīvojam kopā, ēdam kopā, tērējam elektrību kopā. Bet maksā par visu galvenokārt Kaspars. Produkti, komunālie, sadzīves ķīmija… Bet jūsu pensija, piedodiet, kur paliek?
Maija sajuta, kā vaigos rodas sārtums. Tik lielu nekaunību viņa nebija gaidījusi pat no Leldes.
— Mana pensija ir mani personīgie līdzekļi, Lelde. Es pērku sev nepieciešamo, apģērbu, krāju nebaltai dienai. Turklāt es pērku maizi, pienu, dārzeņus tirgū…
— Ak, vai tad tā maize kaut ko maksā. Centus. — Lelde nosmējās. — Kaspars stiepj somas ar gaļu, sieriem, dārgajiem griezumiem. Bet jūs, sanāk, dzīvojat uz visa gatava. Vārdu sakot, mēs nolēmām: lai viss būtu godīgi, vajag veidot “kopējo katlu”.
— Kopējo katlu? — Maija pārjautāja, skatoties uz dēlu. — Kaspar, tu arī tā uzskati?
Kaspars ieklepojās un skatījās griestos. — Mamm, nu… Leldei tā vieglāk plānot budžetu. Mēs gribam remontam sakrāt, vannas istabu pārtaisīt, itāļu flīzes ielikt… Citādi naudas mūžīgi pietrūkst.
— Flīzes uz manas pensijas rēķina? — precizēja Maija, jūtot, kā iekšienē sāk vārīties auksts skolotājas sašutums, kuras priekšā stāv nekaunīgs nesekmīgais.
— Nepārspīlējiet! — pārtrauca Lelde. — Vienkārši visiem ienākumiem jābūt vienā čupā. Jūsu pensijai, Kaspara algai un manējai… kad tā būs. Es vadīšu uzskaiti un izsniegšu līdzekļus pēc vajadzībām.
— Pēc vajadzībām? — Maija pacēla uzaci. — Un kuru vajadzības būs prioritāte?
— Nu, objektīvi spriežot, — Lelde sāka liekt pirkstus ar garajiem nagiem, — mums ar Kasparu vajag vairāk. Apģērbs, izklaides, degviela, fitness. Mēs esam jauni, mums jāizbauda. Bet jums kas? Jūs sēžat mājās. Maize un kefīrs. Jums daudz nevajag.
Istabā iestājās klusums. Varēja dzirdēt tikai to, kā pie sienas tikšķ senlaicīgais Rīgas pulkstenis.
Kad maizes paliek žēl
— Tātad man daudz nevajag… — lēni noteica Maija. — Lelde, es neiebilstu piedalīties izdevumos par pārtiku un komunālajiem pakalpojumiem. Saskaitīsim manu daļu, un es to iemaksāšu. Bet atdot visu pensiju tev rokās es negrasos.
Leldei atbilde nepatika. — Ak, tā tad? Tātad uzticības pašu vedeklai nav? Mēs pie jums ar atvērtu sirdi, gribam kā labāk, kā vienai ģimenei, bet jūs… Tas ir egoisms, Maijas kundze. Tīrākais vecuma egoisms.
— Lelde… — mēģināja iejaukties Kaspars, bet sieva viņu apklusināja.
— Ko “Lelde”? Tava māte vienkārši ir skopa. Dzīvo milzīgā dzīvoklī viena un vēl naudu slēpj. Labi. Ja negribat pa labam — būs pa sliktam. No šīs dienas — ledusskapis atsevišķs. Mazgāšanas pulveri pērciet pati. Un tualetes papīru arī. Nevienu drusciņu mūsu maizes jūs nedabūsiet.
— Norunāts, — ledainā tonī atbildēja Maija. — Ja atsevišķi, tad atsevišķi.
Lelde pielēca kājās, saķēra Kasparu aiz rokas un vilka viņu uz izeju. — Ejam, šeit no skopuma paliek smacīgi.
Durvis aizvērās. Maija palika viena. Viņas rokas nedaudz trīcēja. Viņa piegāja pie loga un piespieda pieri pie aukstā stikla. “Vecuma egoisms”… Viņai bija tikai sešdesmit divi gadi. Viņa izskatījās jauneklīga, rūpējās par sevi, lasīja jaunāko latviešu prozu. Un lūk, tagad savās mājās viņa bija kļuvusi par pretinieku.
Viņa saprata: tas ir izaicinājums. Lelde nolēma viņu nogurdināt, piespiest pakļauties, likt justies vainīgai. Taču vedekla nebija ņēmusi vērā vienu: Maija bija matemātiķe. Viņa prata rēķināt, analizēt un veidot stratēģijas. Un viņa negrasījās padoties tāpat vien. Tikai tādēļ, ka kāds to grib. Nākamās divas dienas pagāja absurda atmosfērā. Lelde demonstratīvi atbrīvoja ledusskapja apakšējo plauktu, sametot vīramātes produktus kaudzē. Augšējos plauktos gozējās dārgie sieri, bio jogurti un eko gaļas. Savā plauktā Maija akurāti salika savus pieticīgos krājumus.
Kad Maija ienāca virtuvē, Lelde apklusa vai sāka skaļi ar kādu runāt pa telefonu par to, “cik mūsdienās ir smagi cilvēki”. Kaspars izskatījās pēc pārmācīta suņa, mēģinot izpatikt sievai un nesatikt mātes skatienu. Taču Maija netērēja laiku. Viņa gatavojās. Divus vakarus viņa pavadīja pie datora un ar kalkulatoru, cilājot “Latvenergo” un “Rīgas ūdens” kvītis, pētot pakalpojumu tirgus cenas un sastādot detalizētu tāmi.
Trešās dienas vakarā viņa pārtvēra jaunos koridorā
— Lelde, Kaspar, veltiet man pusstundu, — viņa teica tonī, kas nepieļāva iebildumus. — Esmu pārdomājusi jūsu priekšlikumu par “kopējo katlu”.
Leldes acīs iedzirkstījās spīdums. — Nu, beidzot. Es zināju, ka veselais saprāts uzvarēs. Sapratāt, ka ar mums sacensties pašai dārgāk iznāks?
— Iesim uz virtuvi, — uzaicināja vīramāte.
Uz virtuves galda gulēja bieza rūtiņu burtnīca, dažas pildspalvas un kalkulators. Maija uzlika savas brilles stingrā ietvarā. Šobrīd viņa nebija mamma vai vīramāte, bet stingra auditore.
— Sēdieties, — viņa pavēlēja.
Lelde iesēdās krēslā ar uzvarētājas smīnu, jau iztēlojoties, kā rīkosies ar papildu naudu. — Nu, aiziet, lieciet galdā savu pensiju. Lādīti es jau sagatavoju.
— Nesteidzies, — viņu apturēja Maija. — Pirms apvienojam kapitālus, jāsavelk debets ar kredītu. Matemātika ir precīza zinātne. Tātad, pirmais punkts: Ienākumi.
Viņa atvēra burtnīcu. — Kaspar, tava alga vidēji ir 1500 eiro. Lelde, tava… nu, būsim optimisti, teiksim, 400 eiro mēnesī. Mana pensija — 500 eiro. Plus es ņemu skolniekus, tas ir vēl apmēram 300 eiro. Kopā ģimenes kopējie ienākumi ir 2700 eiro. Pareizi?
— Oho! — Lelde pat iesvilpās. — Jūs vēl arī piepelnāties? Un klusējāt? Gandrīz trīs pakas! Nu mēs padzīvosim! Kaspar, mēs varēsim to jauno kafijas automātu nopirkt uzreiz.
— Pagaidi tērēt, — stingri viņu pārtrauca Maija. — Pārejam pie Izdevumiem. Otrais punkts.
Viņa pāršķīra lapu. Tur bija akurāts, kaligrāfiskā rokrakstā izrakstīts saraksts.
— Komunālie maksājumi (ziemā) — 400 eiro. Internets, telefoni, televīzija — 80 eiro. Tagad pārtika. Lelde, tu uzstāji uz dārgo un kvalitatīvo uzturu. Nekādu “lauku” zupu, tikai steiki, laši, avokado, ogas. Es sarēķināju pēc tavām prasībām. Trim pieaugušiem cilvēkiem pie šāda rācijā mēnesī vajag vismaz 900 eiro. Un tas ir bez restorāniem.
Lelde pamāja: — Nu jā, kaut kur tā arī ir. Kvalitāte maksā.
— Sadzīves ķīmija un personīgā higiēna. Tavi šampūni, serumi, maskas, Lelde, nemaksā maz. Plus pulveri, kapsulas, tīrīšanas līdzekļi. Ierēķinām 150 eiro. Tālāk: degviela un Kaspara mašīnas apkope — 250 eiro. Manas receptes (obligātās) — 60 eiro. Tavi, Lelde, izdevumi skaistumam — nagi, skropstas, mati. Cik? Kādi 200 eiro?
— Nu… tā ir nepieciešamība! Man jāizskatās reprezentabli! — Lelde atbildēja varonīgi.
— Labi, rakstām 200. Apģērbs, neparedzēti izdevumi — vēl 200 eiro.
Maija ātri uzsita pa kalkulatora taustiņiem. — Kopā obligātie izdevumi: 2240 eiro.
Viņa pacēla acis uz apklusušo pāri. — No kopējiem ienākumiem 2700 atņemam 2240. Atlikums “kopējā katlā” — 460 eiro.
— Tikai? — iesaucās Lelde. — Nevar būt! Kur ir nauda?
— Tavās skropstās un avokado maizītēs, Leldīt, — mierīgi atbildēja vīramāte. — Bet tas vēl nav viss. Mēs esam nonākuši pie paša interesantākā punkta. Darba ieguldījums.
Maija pāršķīra vēl vienu lapu
— Mēs dzīvojam kopīgā telpā. Bet kurš to apkalpo? Lelde, pasaki godīgi, kad tu pēdējo reizi mazgāji grīdu? Vai tualetes podu? Vai plīti?
— Es… es strādāju. Es nogurstu. Un vispār, es neesmu mājkalpotāja. — vedekla sāka vārīties.
— Lieliski. Kaspars strādā līdz vēlam vakaram. Es arī strādāju ar skolniekiem. Bet tajā pašā laikā es gatavoju brokastis, pusdienas un vakariņas visiem. Mazgāju un gludinu (ieskaitot tavas drēbes, Lelde). Uzkopju 89 kvadrātmetru dzīvokli. Ja mums ir kopējs katls un pilnīga līdztiesība, tad mans darbs ir jāapmaksā no šī katla. Vai arī jūs darāt savu darba daļu.
— Jūs ko, no paša dēla naudu ņemsiet par zupu? — Lelde izvalbīja acis.
— Nē. Es vienkārši gribu jums parādīt reālo ainu. Saskaitīsim pēc tirgus cenām. Uzkopšanas serviss (šādas platības tīrīšana) — 200 eiro mēnesī. Pavāra pakalpojumi (ikdienas gatavošana) — vismaz 500 eiro mēnesī. Veļas mazgāšana un gludināšana — 100 eiro. Kopā es ieekonomēju “jaunajai ģimenei” 800 eiro mēnesī.
Maija apvilka skaitli ar sarkanu pildspalvu.
— Un tagad, uzmanību, matemātika. Mūsu “katlā” palika 460 eiro. Ja no tiem atņem mana darba vērtību (800), tad mēs ieejam mīnusos par 340 eiro.
Virtuvē iestājās klusums. Kaspars sēdēja, noliecis galvu plaukstās. Viņam bija fiziski kauns.
— Un pēdējais, — Maija piebeidza. — Dzīvesvietas īre. Šis dzīvoklis ir mans īpašums. Trīsistabu dzīvokļa īre šajā rajonā maksā vismaz 700 eiro plus komunālie. Jūs šeit dzīvojat bez maksas. Es no jums neņemu ne centa. Bet, kad man paziņo, ka es “sēžu uz kakla” un man jāatdod sava pensija… Tas, piedodiet, ir cinisma kalngals.
Lelde sēdēja, grābjot gaisu ar muti. Viņas pasaules aina sabruka. Viņa taču domāja, ka vīramāte ir bezmaksas bonuss dzīvoklim, bet izrādījās, ka viņi ar Kasparu ir finanšu bankroti, kas dzīvo uz “skopās” rēķina.
— Tā… tā ir manipulācija. — beidzot viņa izdvesa. — Jūs visu speciāli sagrozījāt. Jūs mūs vienkārši negribat atbalstīt.
— Es mīlu savu dēlu, — klusi teica Maija. — Un es cietu tavas kaprīzes, Lelde. Bet, kad lieta nonāca līdz ultimātiem… Tagad izvēle ir jūsu ziņā. Variants A: mēs dzīvojam, kā dzīvojām, atsevišķs budžets, bet jūs uzņematies tieši pusi mājas darbu pēc grafika. Variants B: kopējs katls, bet es no tā atskaitu algu par jūsu apkalpošanu. Variants C: jūs pārvācaties uz īrētu dzīvokli un dzīvojat, kā gribat.
Kaspars pacēla galvu. Viņa acīs bija lasāms lūgums. — Mamm, piedod… Mēs tiešām pāršāvām pār strīpu. Es kaut kā nedomāju par to tik… detalizēti.
— Tu vispār pēdējā laikā reti domā, dēls, — ar rūgtumu piebilda māte.
Lelde pielēca kājās, atgrūžot krēslu. — Nu tad sēdiet te ar saviem rēķiniem. Kaspar, ejam. Viņa vienkārši smejas.
Viņa izskrēja no virtuves. Kaspars vēl minūti pasēdēja, skatoties uz skaitļiem burtnīcā, tad smagi nopūtās un aizgāja pakaļ sievai mierināt kārtējo scēnu. Maija palika sēžam pie galda.
Taču nekas vēl nebeidzās.
Tieši otrādi – viss vēl tikai sākās…
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
